Komentāri

Vìrs, kuru sveica, nebija skatuves straadnieks, bet Kerry Hopwood, live programmer, un Martinam pavadiijumu nespelee Fletchers, bet Gordeno. :)

MASAS. DEPECHE MODE masīvi strādāja ar šiem 12 000+ skatītājiem, arēnas aizpildījums finālā bija 99%. Kad nu publika bija sakausēta vienā masīvā klinstbluķī (nedaudz ar cirvi aptēstā), tad iestājās "aiziešana". Tā bija pauze ("enkurs", biss), pēc kuras sekoja vēl vesels lērums mūzikas, pieci skaņdarbi. "Enkurā" vēlreiz publika uzkarsejās, taču jau apgurušā manierē. Visiem acis vērās ciet, bija laiks uz māju... Šo to pateicu, pārējo (varbūt) pasakiet jūs!? (vairāk nebūs)

MŪZIKA. Neanalizēšu katru skaņdarbu.... bet gan pateikšu: izdevās tas, kas vienmēr izdodas "ikonam"- publiku sakausēt vienotā veselumā. Kad visas uz augšu paceltās rokas vēzējās vienotā virzienā. To varetu saukt par apotēozi, kad katrs indvīds nekontrolē pats sevi, bet ļoti jūtas kā maza skrūvīte vienā vienojošā upē. Tiesa, šī "upe" parādījās apmēram uz koncerta otro pusi. Mūzika šiem atpazīstams – tāda stūraina, apmēram kā ar cirvi nedaudz aptēsts malkas bluķis. Taču tajā pašā laikā arī ne "rupja". Kaut kāds gotiskums valdīja galvenajā līnijā. "Blakus" tēma bija – Martina dziedājums ar plikiem taustiņiem. Šī ir klusāka iegrime visā kopēja 2stundniekā. Tad vēl uz skatuves Deivs apsveica skatuves strādnieku (kuram 2. martā apritēja gadi 27, kā varēja saprast).

INSTALĀCIJAS... tur uz skatuves bija video ekrāni, kur bieži zīmējās "delta" (trijstūra ar uz augšu pāvērstu virsotni). Kā nekā – hronoloģiski pēdējais disks arī šiem saucas "Delta Machine". Instalāciju intensitāte bija mērena, tā nepārsālījās. DEPECHE MODE mūziķi nenokāpa no griestiem vai neizkāpa no pazemes. Parastā manierē no labās puses uznāca uz skatuves, pirmajiem akordiem "Welcome to my World" skanot vēl bez instrumentu lietošanas. Aizskatuvē video radīja ansambļa dalībnieku (galvenokārt Deiva) rīkošanos. Tā tas bija visu koncertu laiku, reizēm gan uzmijās iepriekš iestudēts video. Viss ieturēts tādā gotiski-mākslinieciskā vienkāršībā. Tā, lai publika neapjuktu samākslotā raibumā. Un tā- lai caur grungeriskiem attēlu redzējumiem atkal visi atpazītu šos pašus DEPECHE MODE. Daudz gaismas, mēreni daudz prožektori. Un aizvien cirvjveidīgi bliezoša mūzika.

Vispirms – VIŅI BIJA KOMANDA. Līdzīgi kā kāda kluba futbola vienība, kur darbojas daži ne sevišķi apsviedīgi spēlētāji, taču spēles kopskaņa sanāk kā labi atstrādāts tamborējums. Tad nu Deivs bija galvenā balss, tāda nodzīta un reizē labi iestrādāta. Ar masīvu skatuves rutīnu. Apmēram kā pavecs suns (bez ironijas), kas zina – kur riet un kad riet. Deivs nerēja, taču rutinēti atdziedāja ar pusmūža rāmējumu un iestrādi. Kad pat balsī skanēja pieredze nevis kusla jaunība. Martins arī uzdziedāja- pārsvarā dažus div-tulībā ar taustiņiem ar Endrjū. Martinam balss vairāk kā meitenes pievelkoša. Daža atzīstas, ka Martinā vien balss dēļ "var iemīlēties". Martins arī iespēleja galvenos motīvus uz gitāras visos mums pazīstamos skaņdarbos (galu galā- taču ir DEPECHE MODE galvenais komponists). Bundzinieks pāris reizes saņēmās uz 20 sekunžu solo (a la DEEP PURPLE), taču tad izkrita ārā no DEPECHE MODE rāmjiem un koncepcijas. Bija patīkams pārsteigums – par bungu vālīšu driblējosu pielietojumu jau tīri roķerīgā manierē (reizēm). Un arī Otrs (Noslēpumainais) taustiņieks visai pārliecinoši visai komandai palīdzēja visa koncerta garumā šo skaņu padarīt biezu.

Uz skatuves bija viņi PIECI.... Dīvaini, ka zināms visiem ir tas maģiskais trijnieks – Deivs Gahans (turpmāk tekstā – Deivs), Martins Gors (Martins), Endrjū Flečers (Endrjū), bet vēl divus turpmāk saukšu par Bundzinieku un Otro Taustiņnieku. Vismaz pirmajās 20 minūtēs man caur tīmekli neizdevās viņu uzvārdus sameklēt. Tā vai citādi, visi pieci deva savu ieguldījumu vakara skaņu mājas būvniecībā.

Jā, un tad jau pēc baļku dzenamās starp-mūzikas lielās gaismas izdzisa. Un sākās galvenais priekšnesums, uz ko publika gaidīja gandrīz pusgadu iepriekš. Vietne fbi.lv vietne ziņo vakara set-listi (dziesmu sarakstu): Welcome to My World Angel Walking in My Shoes Precious Black Celebration In Your Room Policy of Truth Slow Blue Dress Heaven Behind the Wheel A Pain That I’m Used To A Question of Time Enjoy the Silence Personal Jesus ----- Shake the Disease Halo Just Can’t Get Enough I Feel You Never Let Me Down Again

"Ticīgo" mūzika bija lēni vijiga, pa lielam- bez kāda ritma. Ar solista ieaijājošo balsi. Un ... ar koncerta pieteikumu dāņu valodā (tiesa, uz beigām mūziķi pārgāja uz vārdiem angliski). Skaņu māksla neilgajā, apmēram pusstundas, priekšnesumā bija ar vienu pacilājošu dominanti. Dominante bija skaņdarbs, KURAM BIJA KĀDS RITMS, kas uz dažām sekundēm pārgāja pat smacējošā līmenī. Bet pirms un pēc, vien "ambient" skaņas, kas vilkās kā lēns un nesteidzīgs vilciens. Ģitāra bez jebkāda fūža, taustiņi ar vienu ieregulētu "skābu" (ne hammond) tembru – lēni rullējās gaisīgajās tālēs. Līdz skatītājiem šāda skaņu masāža "neaizgaja", par to liecināja nevietā un nelaikā dažas nelielas aplausu brāzmas. Tās nozīmēja tikai vienu "dodieties prom un dodiet vietu taču tiem DEPECHE MODE". "Ticīgie" laikam šo mājienu saprata un aizvācas klusi plus godīgi prom nezināmā aizskatuvē. Tieši tādā godīgumā, kā parādījās uz podestiem caur netveramas vīzijas šķidrautu...

CHOIR OF THE BELIEVERS īsajā versijā bija – kā viena puse no SIGUR ROS (kas zina Īslandes rokmūziku, tie zinās arī pieminētos/ arīdzan Rīgā pabijuši...ja kas, tai pašā "Arēna Rīga"). Tas jau ir tas iesildītāju liktenis – viņiem jābūt piezemētākiem, "klusākiem", mazākiem un "melnākiem" (nekas kopējs tur ar kādu ādas krāsu), tomēr šo rindu autors vēlējās kādu lielāku gaišumu no "ticīgo" puses. Visu cieņu censoņiem, taču kopā šī vakara daļa likā aizmidzinoša, absolūtā kontrastā ar pāļu dzenamo nedzīvo DJ skaņu (sk. dažas rindkopas augstāk). Arī vizuāli ar piezemētiem mūzikas instrumentiem bija spiesti iespiesties nelielā laukumiņā pirms DEPECHE MODE agregātiem, kas vēl grima tumsā un bija pārklāti ar audekliem (lai tie smalkie taustiņi un bungu vālītes pirms laika nepieputētu).

Nu labi, tas bija "ap", bet tagad par pašu mūziku... Visticamāk 5,9/6 publikas nezināja un arī nekad nezinās par tiem, kas "iesildīja"... CHOIR OF THE BELIEVERS bija (saskaņā ar ievākto informāciju) tā kā Dānijas viena no labākām grupām. Daža balva saņemta tajā tās valsts pasākumā, kas ir ekvivalenta mūsu "Ierakstu Gada Balvai". Tad nu viņiem ir tā misija Rīgas un vēl dažos sekojošos DEPECHE MODE koncertos būt par tiem, kas uzvāra publiku. Rīgas tas "ticīgajiem" nesanāca. Nelielais (vēl pustukšā zālē) bariņš latviski kokainiem ģīmjiem lūkojās šajos mūziķos, kas paši priekš sevis veica paplašinātu mēģinājumu ar dažiem klausītājiem. Nu jā, te – salīdzinot ar DEPECHE MODE- ir dažādas svara kategorijas. Ja Galvenie ir ikonas apmēram 30 gadu garumā un pasaules lielā daļā, tad dāņu censoņi ir iesācēji uz lielās scēnas, kuri- visai ticami- paši maksā, lai vienā vakarā uz vieniem podesta dēļiem būtu ar tādiem Monstriem.

DEPECHE MODE Rīgā: skaņa- blieziens, organizācija- fui Je je- tāds IMMORTAL, DARK FUNERAL, NAZXUL karsējs – biju arī uz šīs mūzikas ikonas koncertu, kas 2. marta vakarā risinājās "Arenā Rīga". Īpaši šeit jau netaisnošos, vien bija jāredz pasaules mūzikas 30-gadu ikonas jau dzīvajā veidā. Mūzikas ziņā... nu nepavisam nebiju vīlies, taču visā tajā, kas "ap....", tas radīja tādas masīvas neorganizētības sajūtas. Sākšu ar šīm neorganizētības sajūtām. Johaidī... - pirmkārt jau tas koncerta sākuma brīdis. Sākās viss 19:30 un beidzās tad, kad visiem jārūpējas par to, kā ar nakts transportu mājās nokļūt. DEPECHE MODE pabeidza koncertu ap 22:50 un turklāt arī svētdienas vakarā. Kad sabiedriskais traports jau gandrīz kā aizgājis. Un cilvēkiem tiem, kuri sevi neva pieskaitīt pie vidusšķiras un iztrūkst pašu autiņš- tad ar 2 sabiedriskiem transportiem kulties uz Rīgas otro galu... tas pirms pusnakts reizēm var izskatīties kā uzspiests piedzīvojums. Vienkāršs risinajums ir – iegalvot šiem māksliniekiem, ka koncerta sākuma brīdi (brīvdienā) varetu pāris stundas ātrak uzrīkot!? - "arēnas" garderobes! Kad pirms koncerta atģērbjamies – tad šīs garderobe ir puslīdz lietojama. Pašā pēdējā brīdī šo rindu autors uzzina: tas ir MAKSAS pakalpojums. Nu labi... daži desmiti (70) eirocentiņi "par cilveku" jau kabatu neplēš. Taču tāds ne visai labs sīkums, bet no sīkumiem taču sastādās visas lielās lietas. Cik es zinu- tad vēl pirms laika pirmā stāva garderobe bija bezmaksas (šajā vakarā par to nepainteresējos). UN TĀS RIIIIIIIIIIIIINDAS. Ja pirms ... rindas mazākas, kā nekā – cilvēki pirms pasāciena nāk izstieptā plūsmā un rindas pie mēteļu nodotavas ir salīdzinoši nelielas. BET PĒC BEIGĀM! Pat tāda luksusa garderobe 3. stāva līmenī- pārvērtās par masīvu rindā stavēšanu. Kas atkal daudziem ļaužiem ir masīvs laika patēriņš. Atkal tiem, kuri nedzvo "biezo" gadu līmenī – un nav iedzīvojušies pie saviem autiņiem, tas atkal viss kombinējas ar vēlo sab-transporta Nenoķeršanu svētdien pirms pusnakts. Atkal ir risinājums: apmēram uz koncerta beigām garderobēs vajag mobilizēt 2x vairāk mēteļu padevējus. Lai gan ... lai gan pieredzējušie koncerta apmeklētāji risinājumu paši atrada: iegāja ar virsģērbu zālē, ko novilka uz koncerta stundām, lai pēc tam bez rindā stāvēšanas laimīgu un laicīgi attālintos no "Arēnas". Šo rindu autors visu šo zināja, tomēr gribējās arī koncertvakarā būt džentlmenim. Bet nākamreiz būs gan jārīkojas kā lauciniekam... - tagad pat t.s. mūziku, kas bija starp abām mūzikām. Starp CHOIR OF THE BELIEVERS un DEPECHE MODE. Un arī nedaudz pirms tam. TĀ MŪZIKA bija tāda- ka no pults nesās pāļu dzenamie sitieni, apmēram tādi ... kādi dzirdami daždien reiva reizēs. Reivos šī skaņu māksla tehno atsitienos tomēr papildināta ar dažu virsbūvi, caur ko arīdzan jauna skaņu māksla (reizēm) rodas. Taču 2. marta vakarā kāds sevišķi apsviedīgs dj bija izrāvis apakšu no tehno, tie izpaudās kā sevišķi tehniski atsitieni tādā pašā skaļumā kā (aizteidzoties notikumiem priekšā) galveno vakara viesi – DEPECHE MODE – prezentētie skaņu viļņi. Nez kas konča organizatoriem bija iešāvies prātā – šādus pāļu dzenamos troksņus atkaņot smadzeņu zāģējošā konsekvencē. Drusku padomājot- tas ir labs paņēmiens spīdzināt cilvēkus kamerās kādā cietumā, kur pamatmērķis būtu novest burlakus līdz šizofrēniskam stāvoklim. Pietiktu ar vienu nakti... Uz vietas izskatījās- ļaudīm, starp kuriem daži arī jūtamu alu bija ribās ietrekterējuši, tas tīri patikās. Varbūt FBI (.lv) vakarētājiem bija jāsagatavo publika gaidāmajam dzīvās mūzikas trakumam? Hmmm... jauns un man vēl nezināms pūļa vadīšanas paņēmiens. Labi, ka tikai koncertā, nevis uz ielas (teiksim, kad "Rīga" hipotētiski pēkšņi jādala pēc "Kijevas parauga"...). - neliels akmentiņš arī pašu skatāju rindās. Lai gan 2 dienas pirms koncerta organizatori brīdināja "lai tad nu velkamies iekšā zālē laikus", tomēr publika saradās vien uz pašu DEPECHE MODE sākumu. Iesildītāji CHOIR OF THE BELIEVERS rullēja pusstukšā zālē, un pašiem šiem mūziķiem bija (maigi domājot) nepatīkami rullēt dažiem kokainiem un neko neizsakošiem ģīmjiem. Man jau šī apšaubāmā tradīcija ir pazīstama no "Melnās Piekdienas" publikas. Lai arī dažādi vakara producenti dažādās toņkārtas balsīs sakās "nākam reiz laicīgi", tomēr viszinīgie nāk vien tad, kad priekškars veras ciet. Un spēlē tikai viena galvenā vakara mūzikas banda. Tad es vienmēr nodomāju- dažiem mūzika neinteresē, vien gribas pašiem pazīmēties. Tad jautājums, kamdēļ jātērē nauda (ieejas kartei un vietējam alum)? Jā, bet "arēnas" gadījumā šī vēlā publika traucē citiem, kas jau ātrāk atnākuši pabaudīt arī iesildošās komandas mūziku. Tā vienkārši, sēdvietās, spiežoties garām laicīgajiem skatītājiem, aizsedz skatu, un turpina bieži skriet pēc dzērieniem un kamburgeriem. Un pārējiem regulāri jāpieceļas gandrīz miera stājā, lai kādu aizkavējušos palaistu garām caur šaurajām sēdvietām uz kādu izoletu krēslu attiecīgās rindas vidū. Un ja vēl dažiem par visām varēm 3x vajag uztankoties ar kolu vai alu un pēc tam vēl tik pat reižu "atliet", tad miera stāja sēdošiem kaimiņiem ir 6x stundā. Nu jā, paēdiena un padzēriena tirgotājiem ir ieņēmumi/ uz skatītāju diskomforta daļas rēķina. Nu labi, tas bija "ap", bet tagad par pašu mūziku... Visticamāk 5,9/6 publikas nezināja un arī nekad nezinās par tiem, kas "iesildīja"... CHOIR OF THE BELIEVERS bija (saskaņā ar ievākto informāciju) tā kā Dānijas viena no labākām grupām. Daža balva saņemta tajā tās valsts pasākumā, kas ir ekvivalenta mūsu "Ierakstu Gada Balvai". Tad nu viņiem ir tā misija Rīgas un vēl dažos sekojošos DEPECHE MODE koncertos būt par tiem, kas uzvāra publiku. Rīgas tas "ticīgajiem" nesanāca. Nelielais (vēl pustukšā zālē) bariņš latviski kokainiem ģīmjiem lūkojās šajos mūziķos, kas paši priekš sevis veica paplašinātu mēģinājumu ar dažiem klausītājiem. Nu jā, te – salīdzinot ar DEPECHE MODE- ir dažādas svara kategorijas. Ja Galvenie ir ikonas apmēram 30 gadu garumā un pasaules lielā daļā, tad dāņu censoņi ir iesācēji uz lielās scēnas, kuri- visai ticami- paši maksā, lai vienā vakarā uz vieniem podesta dēļiem būtu ar tādiem Monstriem.